“Jūrmalas meitenes var!” ir galvenā atziņa, ko mūsu pilsētas komanda ieguvusi Eiropas meiteņu basketbola līgā (EGBL). Bijuši puni un zilumi, uzvaras un zaudējumi, pāri visam – spēlēt prieks un iegūta pārliecība pie gadu vecākām pretiniecēm.

Jūrmalas komanda aizvadīja pirmo sezonu EGBL U-14 vecuma grupā, taču te uzreiz jāpiebilst – mazās jūrmalnieces bija gadu vai pat divus jaunākas un šajā vecuma grupā varētu spēlēt arī nākamgad. 15 spēlēs izcīnītas sešas uzvaras un  piedzīvoti deviņi zaudējumi. Tikai viena uzvara pietrūka, lai pie gadu vecākām konkurentēm nopelnītu vietu nākamās sezonas pirmajā divīzijā.

Šonedēļ komanda atgriezās no pēdējā posma Čehijas pilsētā Ostravā, atveda mājās trīs uzvaras un piekto vietu turnīra tabulā. Spēļu secībā 38:37 pret Gdaņskas “Pomerania” (Polija), 44:42 pret Maskavas “Trinta” (Krievija), 29:63 pret Igora Miglinieka sporta skolu, 59:45 pret Ostrolekas “MUKS Unia” (Polija)  un 46:49 pret Saldu.

Visas sezonas kopgriezumā vairākas spēlētājas ir starp labākajām arī atsevišķos statistikas rādītājos, tomēr treneris to lūdz neizcelt. Jo spēlē, uzvar un zaudē komanda, reizēm kādai melnā darba darītājai paveicot vairāk kā uzbrukuma līderei.

“Latvijā katru trešo nedēļas nogali jāspēlē pret vienām un tām pašām pretiniecēm. Ja man kā trenerim sāk apnikt, tad varu tikai iedomāties, kā ir meitenēm. Savā ziņā tā ir kā mīcīšanās savā sulā, tādēļ starptautiskas raudzes spēles ir vajadzīgas. Tā ir neatsverama pieredze. Jā, to varbūt neredzēsim pirmajā dienā, taču pagaidīsim gadu vai divus!,” saka Jūrmalas komandas treneris Andris Steļmahs. Bez Eiropas līgas spēlēm komanda šosezon piedalījās turnīrā Sanktpēterburgā un arī tur “nepazuda” uz pretinieču fona.

“Šādā vecumā bērniem viena gada, kur nu vēl divu, ir milzīga starpība. Nebiju drošs, ka mums tur nepārbrauks pāri kā ar ceļa rulli. Tādēļ par iznākumu un izcīnītajām sešām uzvarām ir gandarījums. Aizbraucām uz pirmo posmu un sapratām – mēs varam! Ja ne uzvarēt katru spēli, tad cīnīties un iegūt nenovērtējamu pieredzi. Uzreiz uzvarējām Minskas “Tsmoki”, kas beigās kļuva par visa turnīra uzvarētājām un sezonas laikā zaudēja tikai vēl vienā spēlē. Tur pretī meitenes bija manā augumā, ap 1,85-1,87 metriem, toties mēs bijām ātrākas. Tagad, pēdējā posmā vinnējām otrās vietas ieguvējas Maskavas “Trinta”.  Nenobijāmies!,” atceras treneris. Šis “nenobijāmies” ir kā Jūrmalas komandas vizītkarte.

Nenoliedzami, trenerim Steļmaham trāpījies gads ar talantīgām meitenēm, taču, lai šo talantu attīstītu, visupirms ir pašu darbs.  “Ar iepriekšējo komandu rezultātu gribēju uzreiz un varbūt tādēļ daļa meiteņu vairs basketbolā netrenējas. Tagad saprotu, ka svarīgāk ir vispirms iemācīt individuālas lietas – tehniku, metienu, basketbola sapratni. Man ir daudzi video ieraksti, salīdzinu un šīs divas manas komandas izskatās kā diena pret nakti. Tagad tas viss ir daudz pārdomātāk. Vasarā ļoti labi pastrādājām nometnē un tas ir jūtams laukumā. Jā, mums pietrūkst augumi, toties to varam kompensēt ar ātrumu un precizitāti,” saka treneris.

Visi cipari vēl nav saskaitīti, taču aplēses rāda, ka jūrmalnieces tālmetienus metušas ar 30-35 procentu precizitāti. Šajā vecumā, turklāt Eiropas līgā spēlējot ar sestā izmēra bumbu (tādu pat, kā lielajā sieviešu basketbolā, kamēr Latvijā šajā vecumā vēl spēlē ar mazāku un vieglāku bumbu) ir lielisks rādītājs. “Vairākām meitenēm ir tiešām labs metiens, dabas dots,” atklāj treneris.

“Komandas kodols ir kopā kopš pirmās klases, dažas meitenes tobrīd vēl bija bērnudārza audzēknes. Jūrmalas problēma ir tās garumā – bērni no Bulduriem un Lielupes uz treniņu Kauguros nebrauks. Drīzāk uz Rīgu. Tā nav tikai mums, arī citiem sporta veidiem. Bērnu atlases parametru un skaita ziņā nevaram konkurēt ar ārzemju komandām. Svarīgāk par rezultātu ir tas, ka meitenes iemācās nepadoties. Ne tikai laukumā. Arī skolā, ikdienā. Spēles, kurās esam atspēlējušies no pamatīgiem mīnusiem, uzvarējuši un nenolaiduši rokas, ir rūdījums visai dzīvei”.

Marta vidū Daugavpilī turpināsies Latvijas čempionāts, kur savā U-13 vecuma grupā Jūrmalas komanda ir labāko piecniekā. Tātad būs jāstartē arī finālturnīrā, kas notiks aprīļa pēdējā nedēļā.  “Eiropas līgā rezultāts nav pašmērķis. Negribu spiest uz rezultātu, vairāk uz spēlētāju pašatdevi, pieredzes gūšanu. Lai meitenēm būtu prieks, lai neviena negribētu iet prom no basketbola. Nevaru noliegt, ka slodze sanāk liela un tagad, sezonas beigās, meitenes ir pagurušas. Arī tam jāmācās tikt pāri. Man kā trenerim, pašām spēlētājām. Ja meitenēm pacietība pietiks, ja nākamās divas trīs vasaras paveiksim tādu pat darba apjomu, tad vismaz Latvijas finālā mums vajadzētu uzspēlēt,” savas komandas nākotnei tic treneris.

Par šo sezonu treneris lielu paldies saka Jūrmalas domei un sporta skolai, arī “Jūrmalas Mežaparkiem” un personīgi Andrim Čudam, Jēkabam Kamparzālem. Šajā dzīvē nekas nav par velti un dalība Eiropas līgā nav lēts prieks. Īpaši tā sezona, kad viens no posmiem jāuzņem pašiem un bilancē rakstāmi skaitļi ar pieciem cipariem. Eiropas līgas posmu Jūrmalā redzēsim nākamajā sezonā.

“Novēlu dzīvē vienmēr uzstādīt augstus mērķus un neapstāties, līdz tie ir sasniegti,”  savai komandai novēl Andris Steļmahs. Līdz šim sasniegtais ir tā vērts, lai šiem, basketbola ziņā vēl neglītajiem pīlēniem, pasekotu līdzi un sagaidītu skaistu gulbju izaugša!

Avots: “Jūrmalas Ziņas” (Nr. #5/699)

Previous ArticleNext Article